Mājas vēsture - Дом Детмана

Vecpilsētas ielas rūpīgi glabā Rīgas pagātnes piemiņu. Vecā Kupečeskaja – Tirgoņu, iespējams, atceras ne vienu vien veiksmīga Rīgas tirgotāja stāstu. Šī pilsētas iela savu nosaukumu “plateamercatorum” pirmo reizi ieguva 14. gadsimtā un kopš tā laika to nav mainījusi, tikai cilvēki to ir pielāgojuši savai valodai: vācu Kaufstrasse, krievu Kupečeskaja un latviešu Tirgoņu – tās visas ir viena un tā pati iela. Cienījamie Hanzas tirgotāji, acīmredzot, vienmēr ir tikuši augstu vērtēti. Diemžēl, atstājot nosaukumu neskartu, laiks nav saudzējis Kupečeskaja ielas attīstību, taču šeit līdz mūsdienām ir saglabājusies ļoti interesanta māja, kuras stāstu vēlos pastāstīt.

Šī ēka nebūt nav vecākā pilsētā, taču tai bija lemts kļūt par dārgāko māju Vecrīgā. Runa ir par ēku Tirgoņu ielā 4. To savulaik savam veikalam uzcēla otrās ģildes tirgotājs, Vācijas impērijas pilsonis, optiķis Heinrihs Detmans. Savas karjeras sākumā viņam piederēja neliels veikals Meistaru ielā, netālu no Mazās ģildes. Šajā veikalā varēja iegādāties dažādus rāmjus: zelta, raga, niķelētus, būtībā visu, ko sirds kāro. Sortimentā bija arī dažādi optiskie instrumenti: mikroskopi, stereoskopi un binokļi. Turklāt Detmans pārdeva termometrus, barometrus un citas ierīces, un veikalā darbojās neliela stikla un mehānikas darbnīca. Taču tas nav tas, ar ko Heinrihs kļuva slavens.

Detmana mājā atradās pirmais korporatīvo dāvanu ražošanas uzņēmums.

ZS-2021-75

ZS-2021-72_WEB

Talavas-sidrs-5_SQ

2021-08-16 Kamilla gifts-004

_UR_3872

1883. gadā Amatniecības biedrības zālei tika pasūtītas jaunas elektroiekārtas, un Heinrihs Detmans kā tehniķis piedalījās iekārtu uzstādīšanā. Šī nodarbošanās viņam patika, un viņš arvien vairāk interesējās par elektromehāniku. 1887. gadā Heinrihs jau bija vairāku Berlīnes elektromehānikas firmu pārstāvis un nolēma atvērt savu rūpnīcu. Viņš iegādājās 1200 zārku lielu zemes gabalu Pēterburgas šosejas malā un organizēja nelielu ražotni, kas tika nosaukta par Hermaņa Detmana Krievu-Baltijas elektromehānisko rūpnīcu. Pasūtījumi rūpnīcas produkcijai pienāca nepārtraukti: iekārtas Politehniskās skolas laboratorijām, dinamo ģeneratori pilsētas elektrostacijai, starp citu, tieši šajā rūpnīcā tika salikts pirmais dinamo ģenerators Rīgā, kas tika uzstādīts Šmita cementa rūpnīcā Iļģuciemā. Detmana bizness bija uzplaukumā.

Nākotne piederēja elektrībai, un 19. gadsimta beigās pat konservatīvākie cariskās Krievijas ierēdņi to lieliski saprata. Veiksmīgais Detmans, kurš izpildīja pasūtījumus ne tikai Baltijas valstu klientiem, bet arī imperatoram (Heinriha rūpnīcā tika izgatavotas dinamomašīnas cara vilcienam), sāka iejaukties, un drīz vien viņa rūpnīcu nopirka krievu-vācu uzņēmums “Union”. Vēlāk rūpnīca kļuva par daļu no vācu koncerna “AEG”, un pēc tam, mainot vairākus nosaukumus un īpašniekus, pārtapa par mums zināmo “VEF”. Ēkas, kas savulaik bija ieķīlātas ar Detmana naudu, joprojām ir šīs leģendārās rūpnīcas simboli. Pats Detmans palika jaunās rūpnīcas un sava optikas preču veikala direktors.

Kamēr īpašnieks bija aizņemts ar savas elektromehāniskās rūpnīcas lietām, viņa veikals ceļoja pa vecpilsētu, tā pēdējā adrese bija māja Tirgoņu ielā. Pēc rūpnīcas pārdošanas Heinrihs nolēma iegūt savu zemes gabalu pilsētā un tur iekārtot savu veikalu. Tirgoņu iela tam bija diezgan piemērota. Viņš vērsās pie 4. mājas īpašnieka Kreiša ar lūgumu pārdot viņam ēku kopā ar zemes gabalu. Rīga pat tagad ir maza pilsēta, un vēl jo mazāk toreiz. Kreišs zināja, ka Detmans nesen bija izdevīgi pārdevis fabriku, un par savu zemes gabalu pieprasīja nesamērīgi augstu cenu: 1200 zelta rubļus par saženu. Un otrais ģildes tirgotājs piekrita.

Detmana māja izrādījās ļoti veiksmīga: augsta un šaura, ar pakāpienveida frontonu un ķieģeļu sienām – šādas mājas bieži atrodamas vecpilsētās Baltijas jūras piekrastē. Un tomēr tā bija divdesmitā gadsimta bērns: pirmajos divos stāvos atradās optikas veikals ar lieliem, platiem skatlogiem. Nedaudz augstāk atradās dzīvojamās un biroju telpas. Ēkas fasāde bija dekorēta jūgendstila stilā, kas tolaik bija modē. Papildus šim stilam raksturīgajiem augu motīviem un skulptūrām ēkas fasādi rotāja daudzi kalti elementi, restes un logu rāmji. Fasādes sānos atradās divas hermas skulptūras: sieviete, kas sniedzas augšup, un drūms vīrietis, kas skatās lejup, cenšoties saraut važas, kas saista viņa rokas.

Diemžēl Detmans nekad nevarēja baudīt savu māju, jo nomira gadu pēc būvniecības pabeigšanas. Viņam bija tikai 46 gadi. Viņš arī neredzēja sava otrā prāta bērna pabeigšanu. Lieta tāda, ka zemes gabals, ko viņš savulaik bija iegādājies no Kreiša, arī atradās pretī Šķūņu ielai. Šeit jau bija ielikti ēkas otrā spārna pamati. Šoreiz projektu pilnībā izstrādāja Šells un Šefels. Tas ir īsts jūgendstila šedevrs. Šī ēka ir iekārtota tāpat kā ēka Tirgoņu ielā: divi apakšējie stāvi un pagrabs ir atvēlēti veikalam, bet dzīvokļi atrodas augšpusē. Visa ēkas fasāde bija apmesta un izrotāta ar īstu puķu dārzu, kas veidots no akmens: plašus kastaņus, magones, kas locījās kā čūskas, pieticīgas narcises un slaidas, kā alvas kareivji, kukurūzas vārpas aizpildīja telpu starp ēkas logiem. Un atkal fasādē parādās kalti ziedi un režģi. Uz maziem dekoratīviem vairogiem ir latīņu burts “D” – tā pēcteči iemūžināja Heinriha Dettmana vārdu.

Viņi nolēma atvērt kafejnīcu un restorānu Tirgoņu ielā 4. Dettman optikas telpas tam bija ideāli piemērotas. Pirmajā stāvā viņi nolēma iekārtot bāru, bet otrajā stāvā – kafejnīcas galveno zāli ar 45 sēdvietām. Dizaineri nolēma veidot iestādi pašas ēkas garā un piepildīt to ar 20. gadsimta sākuma atmosfēru, viņi pat izdomāja romantisko nosaukumu “Zilais putns”. Grūti pateikt, kas iedvesmoja arhitektus izdomāt šo nosaukumu – Morisa Meterlinka 1908. gada luga vai tāda paša nosaukuma jauniešu kafejnīca Maskavā, kas tika atvērta 1964. gadā. Interjera veidotāji, arhitekts J. Lapiņš un mākslinieks L. Alksnis, kafejnīcu iekārtoja zilos un baltos toņos, izmantojot greznus jūgendstila dekorus. Zili putni plivinājās visur, tie bija uz sienām, režģu vijumos, uz krāsainajiem vitrāžām un pat durvju rokturiem. Arī ēkas fasāde tika atjaunota, un virs tās ieejas, tāpat kā iepriekš, parādījās izkārtne, tagad ar restorāna nosaukumu. Pirmajā stāvā tika saglabāts veikala vecais rotājums: koka paneļi, kāpnes un čuguna kolonnas ar savītiem kapiteļiem.

Kafejnīcas “Zilais putns” interjera dizains

Diemžēl kafejnīca neattaisnoja cerības. Sākumā šeit bieži pulcējās uzņēmumi, svinēja jubilejas un rīkoja korporatīvās salidojumus. Taču drīz vien sāka plūst sūdzības par “Zilo putnu”: nemazgāti trauki, netīri galdauti, rupja apkalpošana. Trūkumi tika enerģiski novērsti, taču tas nepalielināja tā pievilcību. Taču pašam namam izdevās mirdzēt uz kinoekrāniem visā valstī. 1980. gadā iznāca Viktora Georgijeva filma “Ideālais vīrs”, un Rīga, kā jau tradicionāli, tēloja Londonu. Nams Tirgonu ielā 4 tika pārveidots par grezno viesnīcu “Claridges”, no kuras loga mānīgā Čevelijas kundze, kuru atveidoja spožā Ludmila Gurčenko, apbrīnoja Vestminsteras pils skatu. Interesanti, ka filmēšanas laikā restorāna izkārtne netika noņemta, tāpēc izrādās, ka “Zilais putns” kļuva par viesnīcas restorānu Londonā.

Kadrs no filmas “Ideāls vīrs”

Kopš tā laika kafejnīcas un restorāni ir stingri nostiprinājušies Tirgoņu ielā 4, taču, diemžēl, tie ilgi nepaliek. “Zilais putns” pastāvēja līdz pat 20. gs. deviņdesmito gadu vidum un spēja kļūt slavens kā viens no pirmajiem, kas pieņēma maksājumu kartes. To nomainīja demokrātiskā “Kafijas nācija”, taču šī kafejnīca ilgi nespēja noturēt rindu. Nākamais atvērtais restorāns bija “Slimnīca”, taču bija maz cilvēku, kas vēlējās pusdienot pie operāciju galda, sēžot ratiņkrēslā, un iestāde drīz vien tika slēgta. Jau 21. gadsimtā restorāns “Le Paon Bleu” jeb krieviski “Zilais pāvs” nolēma turpināt “Zilā putna” tradīcijas. Katrs restorāns centās ienest ēkas interjerā kaut ko īpašu. Visu šo rekonstrukciju laikā viss Dettman veikala interjera dekors galu galā tika iznīcināts, līdz mūsdienām saglabājušās tikai čuguna kolonnas ar ziedu kolonnām.